Par būvniecības dalībnieku atbildību

Par būvniecības dalībnieku atbildību

2015.04.09

Sabiedrībā ir aktualizējušies un daudz tiek komentēti dažādi viedokļi par atbildību ar būvkonstrukciju drošību saistītos jautājumos. Esmu konsultējies ar kolēģiem, kas ir tādi paši inženieri nevis juristi kā es un šajā rakstā centīšos izklāstīt mūsu izpratni šajos jautājumos. Jau sākumā uzsvēršu, ka, šajā rakstā runājot par atbildību, es runāšu par atbildību dažādu būvniecības negadījumu un arī avārijas gadījumā.

Ir jautājumi, ko nosaka likumdošana, un ir arī jautājumi, kas likumdošanā tomēr nav pietiekami precīzi definēti. Dažādas spekulācijas tiek veiktas gan par to, kas nav pietiekami precīzi definēts likumdošanā, gan arī par to, kas ir precīzi definēts. Bet izteiktie apgalvojumi mēdz būt vēlmju formātā, tie bieži ir ne tikai neprecīzi, bet arī pretrunīgi. Šī raksta mērķis – centīsimies precīzi apkopot to, kā mēs varam atbildības dalīšanu saprast.

Būves īpašnieks būves ekspluatācijas laikā

Būves īpašnieks ir atbildīgs par būves ekspluatāciju atbilstoši tam, kas uzbūvēts. Ja būves īpašnieks bez būvspeciālistu akceptēta būvprojekta iejaucas būvē – maina telpu funkciju, pārsegumos un sienās zāģē caurumus vai arī būvē vēl vienu grīdu uz esošās, tā palielinot svaru, tad par būves iespējamo nedrošību ir atbildīgs pats būves īpašnieks. (Iepriekš minētie ir populārākie būves ekspluatācijas laikā pašrocīgi veiktie pasākumi.) Ir dažas neskaidrības, kas galvenokārt ir saistītas ar to, ka ēku nododot ekspluatācijā īpašniekam netiek nodoti skaidri norādījumi ekspluatācijai. Tāpat katrā sniegotākā ziemā parādās spekulācijas par jumtu tīrīšanu un tamlīdzīgi.

Jaunie ēku būvnoteikumi nosaka, ka “Lai ekspluatācijas laikā nodrošinātu publiskas ēkas atbilstību Būvniecības likuma 9. panta otrajā daļā noteiktajām būtiskajām prasībām, ekspluatācijā nodotas otrās vai trešās grupas publiskas ēkas īpašniekam ir pienākums veikt ēkas tehnisko apsekošanu ne retāk kā reizi 10 gados. Ja tehniskās apsekošanas laikā konstatē redzamus ēkas bojājumus, kas var mazināt ēkas stiprību vai noturību, īpašnieks veic nepieciešamos pasākumus to novēršanai.” Nav tomēr skaidrs – vai, ja īpašnieks ir demontējis kādu starpsienu (un tās vietā atbūvējis kādu vieglu ģipškartona konstrukciju), pēc tam ēku pārdevis; ja jaunais īpašnieks pasūtijis kādu vizuālu apsekošanu bez norādēm par veiktajiem remontiem (jo viņš par tiem neko nezin) un saņēmis pozitīvu atzinumu; ja pārsegums pēc tā tiek noslogots “pēc pilnas programmas” un sabrucis – tad kurš būs vainīgs? Vai tā apsekošana uzliek kādu atbildību apsekotājam, vai arī … nu tā…

Nu tas tā – pieņemot, ka, ja jau ēka ir nodota ekspluatācijā, tad visu ir kontrolējuši sertificēti speciālisti, tad jau viss ir kārtībā…

Būvdarbi, atbildīgais būvdarbu vadītājs

Atbildīgais būvdarbu vadītājs ir atbildīgs par to, ka būve ir uzbūvēta atbilstoši būvprojektam. It kā viss vienkārši. Ir gan dzirdēti iebildumi, ka nekur likumdošanā tas tieši pateikts neesot, bet … nu nezinu … tāds jau ir tas amata nosaukums…

Līdzīgas ir būvuzrauga funkcijas. Cik es saprotu, tad šie būvspeciālisti ir pilnā apjomā atbildīgi par būvprocesa realizāciju.

Dažkārt uz būves būvuzraugs būvdarbu vadītājam prasa ar būvkonstrukciju daļas autoruzraugu saskaņot dažādas tehnoloģiskas nianses, pat transportbetona konusa nosēdumu. Tas ir labi ka visi iesaistītie būvspeciālisti koleģiāli strādā uz mērķi sasniegt vislabāko rezultātu, tomēr pēc būtības būvprocesa realizācija ir būvdarbu vadītāja un būvuzrauga kompetencē un autoruzrauga skaņojumi viņus no tā neatbrīvo, autoruzrauga galvenais pienākums ir pārliecināties par to ka projekts ir pareizi saprasts.

Ir arī pretējas galējības – gatavība parakstīt dokumentus (tā teikt – gatavība sakārtot papīrus) bez faktiski veiktas būvdarbu vadīšanas un uzraudzības, dažreiz arī bez izpratnes par notiekošo. Arī šajā gadījumā jāatzīst ka pat papildus apakšuzņēmēju darba vadītāju paraksti uz aktiem būvatļaujā ierakstītos būvspeciālistus neatbrīvo no atbildības par būvprocesa realizāciju.

Var gadīties situācijas – projektā paredzētas sijas no S355 klases tērauda bet objektā pēc fakta iebūvētas sijas no S235 klases tērauda, vai arī piegādāts sliktāk metināms tērauds. Tad ir jāvērtē – vai ražotājs apzināti ir safabricējis nepieciešamos sertifikātus neatbilstošai produkcijai; ja jā – tad situācija ir nedaudz komplicētāka. Ja piegādātājs ir apzināti maldinājis darbu vadītāju un būvuzraugu, tad par iespējamiem negadījumiem ir atbildīgs piegādātājs.

Projektēšana, ekspertīze

Projektētājs ir atbildīgs par to ko viņš ir projektējis. Projekta būvkonstrukciju daļas vadītājs ir atbildīgs par to, ka viņa projektētās būvkonstrukciju stiprība un noturība ( kā arī visas citas būvkonstrukcijām izvirzītās prasības ) ir nodrošināta atbilstoši tām slodzēm, kādas viņš ir norādījis savā būvprojekta daļā. Būvprojekta vadītājs un autoruzraudzības grupas vadītājs ir atbildīgs par to, ka būvkonstrukciju daļā norādītās apdares slodzes un lietderīgās slodzes netiek mainītas. Un šāds atbildības sadalījums ir saglabājams visā projekta realizācijas laikā līdz būves nodošanai ekspluatācijā. Skan diezgan sausi, bet to varētu ilustrēt šāds piemērs. Ja ekonomisku apsvērumu dēļ autoruzraudzība būvkonstrukcijām tiek veikta tikai līdz būvkonstrukciju izbūvēšanai un pēc tam kādu apsvērumu dēļ būvprojekta vadītājs saskaņo izmaiņas, kas paredz vieglu starpsienu aizstāšanu ar smagākām mūra starpsienām, tad atbildību par konstrukciju papildus slogošanu ir jānes būvprojekta vadītājam. Vispār arī situācijā, kur autoruzraudzība būvkonstrukcijām vēl nav pārtraukta – ja autoruzraudzības grupas vadītājs bez papildus skaņojuma ar būvkonstrukciju autoruzraugu veic šādu skaņojumu, arī tad viņš ir atbildīgs par konstrukciju papildus slogošanu. Līdzīgas situācijas var rasties arī projektēšanas gaitā, bet tas jau būtu stāsts par nesakārtotu projektēšanas procesu. Jebkurā gadījumā būvprojekta arhitektūras daļas vadītājs dod apdares sastāvus apdares slodžu noteikšanai, norāda telpu funkcijas lietderīgo slodžu noteikšanai, inženierkomunikāciju projektētāji dod savu iekārtu slodžu u.c. prasību uzdevumus, būvkonstrukciju daļas vadītājs atbild par šo slodžu ievērtēšanu un būvprojekta vadītājs ir atbildīgs par to ka šī komunikācija ir veiksmīgi notikusi un tur nav savstarpējas nesaprašanās.

Būveksperta atbildība ir neskaidri solidāra, par to precīzāk izteikties neņemos. Vienīgi – manuprāt, būvekspertam ir jādefinē – ko viņš tieši ir ekspertējis (to prasa jaunā vispārīgo būvnoteikumu redakcija), kā arī būtu jākonstatē vai pēc tā var vai nevar uzbūvēt. Ja eksperts ir konstatējis, ka nav “saņemta visa darbu izpildei nepieciešamā informācija” (šis ir citāts no Vispārīgajiem būvnoteikumiem – norādījumi par projekta detalizācijas apkāpi) un tajā pat laikā eksperts ir pamanījies dot pozitīvu slēdzienu (nu … nezinu, situācijas mēdz būt dažādas), tad tomēr pēc projekta papildināšanas šos papildinājumus būtu atkal jāekspertē.

Detalizācija

Būvkonstrukciju daļa tehniskā projekta stadijā var paredzēt dažādu būvizstrādājumu izmantošanu, tajā skaitā rūpnīcā izgatavojamas tērauda, dzelzsbetona, koka konstrukcijas, iespējamas arī citas situācijas (piemēram rūpnieciski izgatavoti slodzi nesoši paneļi). Šādos gadījumos būvkonstrukciju daļā tiek doti konstrukciju gabarīti un citi parametri pēc projektētāja ieskatiem, skaidri un nepārprotami definētas slodzes un citi parametri pēc projektētāja ieskatiem. Tradicionāla ir prakse metālkonstrukcijām tehniskā projekta stadijā uzrādīt piepūles prasot sertificētam detalizācijas izstrādātājam atbilstoši tām izstrādāt un uzņemties atbildību par mezglu risinājumiem. Tāpat tradicionāli saliekamā dzelzsbetona elementiem tiek uzdoti tikai gabarīti, slodzes un specifiskas prasības, un no rūpnīcas speciālista tiek gaidīts apliecinājums par to ka konstrukcija prasītās slodzes spēj uzņemt. Būvizstrādājumu ražotājam ir jānes atbildību par projekta prasību izpildīšanu un projektētājs atbild par projektā uzdotajām prasībām.

Šajā situācijā projektētājs apzināti daļu atbildības ir deleģējis ražotājam. Par saliekamā dzelzsbetona izstrādājumu spēju nodrošināt norādīto slodžu uzņemšanu atbildīgs ir rūpnīcā vai pēc tās pasūtījuma strādājošs sertificēts būvinženieris, kurš atbilstoši vēl arvien spēkā esošajam LBN 202-01 paraksta DZKD stadijā izstrādātos rasējumus. Par tērauda konstrukciju mezglu nestspējas nodrošināšanu atbilstoši kopnēm uzdotajām piepūlēm atbildīgs arī ir rūpnīcā vai pēc tās pasūtījuma strādājošs sertificēts būvinženieris, kurš atbilstoši LBN 202-01 paraksta MKD stadijā izstrādātos rasējumus. Ir labi zināma metālkonstrukciju ražotāju attieksme pret metālkonstrukciju projektu detalizēšanu – bieži detalizāciju konstruēšanu apbrīnojamajās BIM datorprogrammās uztic cilvēkiem bez pietiekamas vai pat bez jebkādas izpratnes par būvkonstrukciju darbu un pēc tam meklē cilvēku ar būvprakses sertifikātu (bieži vien arī bez pietiekamas nepieciešamās izpratnes) šo projektu parakstīšanai par lielāku vai mazāku naudas summu. Tādēļ visbiežāk izstrādātie detalizācijas projekti nav noformēti atbilstoši LBN 202-01 prasībām. Tomēr, ja būvkonstrukciju projektā tehniskā projekta stadijā ir skaidri nodefinētas slodzes vai piepūles, un ja dokumentāciju, kas tiek dēvēta par detalizācijas projektu, ir parakstījis būvkonstrukciju projektēšanas sfērā sertificēts speciālists, tad laikam tomēr ir visas iespējas šo sertificēto speciālistu atzīt par atbildīgu par detalizācijas risinājumiem. Projektēšanā sertificētiem speciālistiem jāskatās, kādus detalizācijas sējumus vai rasējumus viņi paraksta, jo parakstus uz rasējumiem tomēr ir jāsaprot kā atbildības uzņemšanos; varbūt atsevišķos gadījumos kā citu būvniecības dalībnieku maldināšanu par atbildības uzņemšanos. Ir jāuzsver atbildības dalījums – būvkonstrukciju tehniskā projekta autors un autoruzraugs atbild par dotajām slodzēm un piepūlēm, bet tas speciālists kas tiek atzīts par detalizācijas autoru ir atbildīgs par risinājumiem. Neskaidra ir situācija tad, ja dokumentāciju ir parakstījis cilvēks bez sertifikāta (tas pats veiksmīgais apbrīnojamās BIM datorprogrammas operators; Rīgā un Jelgavā – dažkārt būvniecības specialitātes students, Liepājā – dažkārt veikls datorprogrammu apguvējs). Tad laikam par risinājumiem atbildīgi ir izgatavotājrūpnīcas valdes locekļi neatkarīgi vai viņi saprot vai nesaprot savu atbildības apjomu. Uzņēmumu valdes locekļu atbildība pēdējā gada laikā sabiedrībā tiek bieži piesaukta, arī gadījumos kad atbildību jāuzņemas būvniecības likumos un normatīvos noteiktajiem atbildīgajiem būvspeciālistiem, un te būtu nepieciešams kāds juristu skaidrojums. Nu bet situācijās, kur atbildību uzņemties spējīgi būvkonstrukciju projektētāji nav piesaistīti, nekas cits neatliek kā meklēt valdes locekļus.

Arī atbildīgajiem būvspeciālistiem (atbildīgajam būvdarbu vadītājam, būvuzraugam un autoruzraudzības grupas vadītājam) ir jāseko līdzi situācijai, tomēr ir jāatzīst ka atbildīgie būvspeciālisti nav juristi. Šī ir diezgan divdomīga situācija un, ņemot vērā to cik bieži šādas situācijas rodas, ir nepieciešams būvniecību regulējošo iestāžu skaidrojums šādiem gadījumiem.

Tāpat neskaidra situācija novērojama ar rūpnīcas detalizācijas rasējumu ekspertīzi. Sanāk gluži vienkārši – ja būvprojekta būvkonstrukciju daļa paredz to ka daļa no projektēšanas ir jāveic detalizācijas laikā, tad šādas detalizācijas sējumi ir jāpakļauj ekspertīzei. No drošības viedokļa nav nekādas nozīmes, kuras stadijas sertificētais speciālists risinājumus ir izstrādājis – ja šie risinājumi ir būvkonstrukcija, t.i. var ietekmēt būves stiprību un noturību, tad tie ir pakļaujami ekspertīzes procedūrai.

Tādēļ par labu praksi metālkonstrukciju risinājumiem tehniskā projekta stadijā būtu jāatzīst tādu detalizācijas pakāpi, kurā ir doti visi tērauda elementu mezgli, nevis elementu saraksts ar piepūlēm, šādā situācijā tehniskā projekta autors uzņemas atbildību par metālkonstrukciju mezglu risinājumiem (nedeleģē tos detalizētājam), detalizētājam ir jāatbild par ģeometriju, un korektām prasībām materiālu sagatavošanai un metināšanai – pienākumi, ar kuriem rūpnīcai un tās tehnologiem būtu jātiek galā, ja tā ir metālkonstrukciju rūpnīca. Par dzelzsbetona rūpnīcām komentēt neņemos un ceru uz kādiem komentāriem.

Bet vispār

Problēma sākas tajā, ka būvprojekti bieži vien ir nepilnīgi, vāji izstrādāti vai arī neizstrādāti. Par šo situāciju bieži vien ir parūpējies pasūtītājs, jau sākotnēji norādot, ka „…nepieciešams pats minimālākais būvkonstrukciju sastāvs, lai tikai dabūtu būvatļauju…”. Arī turpmākā procesā pasūtītājs var arī atbrīvoties no pārāk prasīga būvuzrauga, uzstāt uz savu apakšuzņēmēju izvēli un tamlīdzīgi. Nu bet sāksim ar nepilnīgu būvprojektu. Arī rūdīti būvniecības biznesa profesionāļi bieži vien daudz nesatraucas par vāji un ļoti vāji izstrādātiem būvprojektiem, jo tas dod lielāku brīvību procesa laikā, arī iespējas gatavot papildu tāmes u.t.t. Tā vai citādi, bet ir jāprecizē atbildības robežas šajās robežsituācijās.

Tā, piemēram – projektā nav dotas slodzes un / vai piepūles, kas nepieciešamas, lai izstrādātu rūpnīcas detalizāciju. Rūpnīca sagatavo detalizācijas risinājumus, bet nav skaidrs – kādu slodžu uzņemšanu šīs konstrukcijas nodrošina. Nav skaidrs, par ko lai atbild rūpnīcas detalizētājs vai valdes loceklis. Pastāv viedoklis, ka, ja celtnieks ir ņēmies būvēt pēc nepilnīga būvprojekta, tad viņš arī ir pietiekami gudrs, lai par to atbildētu; tas izriet no iepriekš spēkā esošās vispārīgo būvnoteikumu redakcijas 80. punkta : “Ja būvuzņēmējs nav pieprasījis detalizēto rasējumu izstrādi vai pats nav tos izstrādājis, būvuzņēmējs ir atbildīgs par iespējamām sekām.” Tomēr jāatzīst, ka, ja projektā trūkst informācija, tad tā ir būvprojekta nepilnība, par to būtu jāatbild gan projektētājam, gan arī būvprojekta vadītājam – nepilnīga projekta autoriem, gan arī būvdarbu vadītājam un būvuzraugam – nepilnīga būvprojekta realizētājiem.

Bez visa iepriekš minētā pastāv arī ģeotehnikas inženiera atbildība par viņa sagatavotajiem datiem pamatu nestspējas un deformāciju aprēķiniem, tehniskās apsekošanas veicēja atbildība u.c. vērā ņemamas īpatnības, kas neietekmē kopējo situāciju.

Sabiedrība gaida būvniecībā iesaistīto uzņēmumu valdes locekļu atbildību. Šis ir kārtējais gadījums, kad mums ir nepieciešams būvniecību regulējošo iestāžu skaidrojums. Jo būvniecības likums, vispārīgie būvnoteikumi un citi būvniecību regulējošie akti runā par atbilstoši kvalificētu atbildīgo būvspeciālistu atbildību, tie neļauj nespeciālistiem uzņemties atbildību. Tomēr visiem ir skaidrs, ka būvniecības procesu ietekmē gan būvspeciālistu priekšniecība (tie kas viņiem maksā algu), gan arī jau iepriekš minētais pasūtītājs.

Vēl jāpiemin dažādi konsultanti. Viņi ar pasūtītāja un citu būvniecības dalībnieku palīdzību pret būvspeciālistiem var izdarīt spiedienu, kā rezultātā dažkārt arī tiek mainīti risinājumi. Tomēr ir jāuzsver ka viņi atbildību neuzņemas (atbilstoši likumdošanai nevar un visbiežāk arī negrib), atbildību uzņemas tie būvspeciālisti, kas paraksta dokumentus.

Un visbeidzot nepieciešams uzsvērt, ka datorprogrammu izstrādātāji un tirgotāji nekādu atbildību par būvi neuzņemas. Tas attiecas gan uz būvkonstrukciju projektētāju centieniem dažreiz aprēķina programmu datorizdrukas pasniegt kā aprēķinus (un uz norādēm par nedrošiem risinājumiem atbildēt, ka “kompis neko brīdinošu nav metis laukā”), gan arī uz rūpnīcām, kas ir nopirkušas tehnoloģiskās iekārtas (piemēram, dzelzsbetona paneļu ekstrūzijas iekārtas) komplektā ar datorprogrammu, un tamlīdzīgi.

Varbūt šībrīža Latvijas situācijā ir vēlams ieviest sekojošu praksi – ja kāds no būvniecības procesā iesaistītajiem varēja pamanīt kļūdu (un ir iespējams pierādīt, ka viņa kvalifikācijai ir jābūt tādai, kas ļāva viņam to pamanīt), bet viņš par to pārējos nav brīdinājis, tad viņš kļūst līdzatbildīgs par pieļauto kļūdu. Ja darbu vadītājs un būvuzraugs varēja pamanīt ka tiek būvētas vairākas reizes smagākas starpsienas, ja autoruzraugs varēja pamanīt, ka, viņam mainot slodzes, detalizētājs nemaina risinājumus, ja darbu vadītājs redz, ka detalizācija izstrādāta bez norādēm par slodzi, ko spēj uzņemt konstrukcija, ja būvuzraugs redz, ka detalizētājam nav būvprakses sertifikāts … ja šie kungi vai dāmas apzinātos iespējamo līdzatbildību, tad viņi celtu traci un visbiežāk potenciālu negadījumu skaits samazinātos.

Normunds Tirāns
LBPA valdes priekšsēdētājs

Dalamies ja ir iepaticies

9 komentāri

  1. Kernel /

    …. ja būvuzraugs redz, ka detalizētājam nav būvprakses sertifikāts ….. detalizētājiem visbiežāk tā arī ir, tā ir realitāte. Ja viņi tiek kontrolēti tad visbiežāk problēmu nav. Vilsielākā problēma ir tā ka cilvēki nejēdz vai ir par slinku novērtēt ēkas kopējo BIM modeli ar piepulēm ko rada teiksim nevienmērīga pamatu sēšanās vai būves daļu deformācija, tad par lieku 175% nestspējas pārslodzi neviens detalizētājs nebūs vainīgs, bet vainīgs ir sertificētais būvspeciālists kurš vienlaicīgi formāli projektē 20 objektus, bet labāka gadījumuā ir sarēķinājis tipveida rāmi vai pārseguma fragmentu 2d režīmā.

  2. Jānis /

    Ļoti interesants raksts. Gribu piebilst vienu lietu no savas prakses. Es kā BK daļas autoruzraugs esmu bijis diezgan daudziem objektiem un man liekas nevienam nav noslēpums, ka faktiski būves atbilstību būvprojektam vairāk pārbauda tieši autoruzraugs, nevis būvuzraugs. Manis pēc – katrs var darīt, kā vēlas, tikai viens jautājums – par atbildību. Pēc jaunajiem Vispārīgajiem būvnoteikumiem 102. punkta (arī pēc vecā regulējuma) sanāk, ka autoruzraudzības mērķis ir nepieļaut būvniecības dalībnieku patvaļīgas atkāpes no akceptētā būvprojekta un 116. punktā rakstīts, ka autoruzraugs ir atbildīgs par pasūtītājam nodarītajiem zaudējumiem, kas radušies viņa vainas dēļ. Līdz ar to jautājums, cik lielā mērā autoruzraugam ir jāsēž būvobjektā uz vietas un pilnīgi viss jāpārbauda? Pēc normatīva sanāk, ka autoruzraugs ir atbildīgs par to, ja, piemēram, būvnieks neieliek kolonnā atbilstoša diametra garenstiegras – ja objektā ir 500 kolonnas, katra ir jāpārbauda, kas savukārt ir pagrūti izdarāms, jo betonēšana notiek vairākās kārtās, tātad uz objektu ir jābrauc katru dienu un jāpavada vairākas stundas. Tomēr autoruzraudzība nav projektētāja pamatdarbs.

    • Likumdošana ir diezgan vispārīga un laikam ir vēlami precizējumi, bet pēc būtības autoruzraugam nevajadzētu dublēt vai veikt atbildīgā darbu vadītāja un būvuzrauga darbu. Autoruzrauga galvenā funkcija pēc būtības ir pārliecināties par to ka būvniecības dalībnieki saprot projektu. Ja autoruzraugs ir pārliecinājies ka būvnieki nav pārpratuši projekta prasības tad tālāk – neatbilstoša diametra stiegrojums – tā ir būvdarbu vadītāja un būvuzrauga atbildība. Vai arī – priekš kam tad būvuzraugi un kvalitātes kontrole vispār ir vajadzīgi?

      • Jānis /

        Mēs savā konstrukciju projektētāju starpā varam, protams, runāt, ka autoruzraugam nevajadzētu dublēt darbu vadītāja un būvuzrauga funkcijas kā arī nevajadzētu uzņemties par to atbildību un domāju, ka liela daļa daudz maz saprātīgu cilvēku tam arī varētu piekrist, jo tas tik tiešām ir loģiski, BET normatīvā ir rakstīts, ka autoruzraugs ir atbildīgs par projekta pareizu realizāciju un autoruzraugs ir par to atbildīgs. Ja notiek kāds negadījums, lietas izmeklēšana nonāk juristu u.c. speciālistu rokās, kuri par būvniecības nozari tik daudz nezin un te jau viņiem nav īsti svarīgi, ko domā daži konstrukciju projektētāji – viņiem ir likumi, kurus viņi sausi arī izlasa un pēc likuma punktiem katrs arī dabū savu devu. Atcerēsimies kaut vai mūsu prezidenta teikto Zolitūdes lietā – visus, kuri parakstījuši attiecīgos dokumentus, automātiski jāliek izmeklēšanas izolatorā. Autoruzraugs paraksta segtos darbus – tas ir fakts, tātad arī uzņemas daļēju atbildību, kas noteikta arī likumā – tas arī fakts. Manuprāt, tad tiešām būtu loģiskāk Vispārīgo būvnoteikumu autoruzraudzības sadaļā arī ierakstīt, ka autoruzrauga pienākums ir pārliecināties, vai visi būvniecības dalībnieki saprot projektu un autoruzraugiem arī nevajadzētu parakstīt segtos darbus. Kamēr tas tā nebūs ierakstīts, strīdus gadījumā labs jurists autoruzraugam var piešūt ne to vien.

  3. Ivars /

    Manprāt jau autoruzraudzības atbildība ir viena liela problēma. Pēc principa jau autoruzraugs atbildību nes par projektu. Realizācija jau vairs nav projekts bet ir pavisam cita padarīšana, kurai ir savi, pavisam citi konkrēti atbildīgie. Problēma ir atbildība par projekta izmaiņām būvniecības laikā. Kāds ir projekta izmaiņu pieļaujamais apjoms? Dažreiz viss mainās tā ka būtu tikai loģiski projektu pārstrādāt. Bet laiks maksā naudu un nauda ir jātaupa. Jautājums, kādā veidā, kādā laikā un par kādu naudu praktiski pārstrādāt projektu autoruzraudzības kārtā? Kāda var būt autoruzrauga atbildība situācijā ka nav ne laika, ne naudas? Un kāda būtu izeja no situācijas kad lietas labā izmaiņas būtu vajadzīgas, bet autoruzraugam tas (projekta izmaiņas) nes tikai papildus problēmas un praktiski ne par ko?

    • Jānis /

      Atbildību par projektu nes projekta autors, autoruzraugam jau ir pilnīgi citas funkcijas – viņš nes atbildību, kas rakstīta normatīvā un tas IR ļoti tiešā saistībā ar būves realizāciju. Un es domāju, ka iespējamās projekta izmaiņas autoruzraudzības laikā nav nekāda lielā problēma – projekta autors var mierīgi piedāvāt par attiecīgu samaksu un nepieciešamo laiku veikt šīs izmaiņas (atsevišķos gadījumos tagad arī jādod prom uz atkārtotu ekspertīzi). Izmaiņas projektā neietilpst autoruzraudzības funkcijās un par tām ir papildus jāmaksā. Cita lieta, ka būvniecība var iet uz priekšu tikai caur daudziem kompromisiem un savstarpējo sapratni starp būvniecības dalībniekiem, līdz ar to katram projektētājam pašam jāpieņem lēmums, cik lielas izmaiņas tās ir un cik ļoti viņš ir gatavs iet pretī būvniekam.

  4. Patreiz netiek definēta būvkompaniju valdes, direktoru, īpašnieku atbildība izvēloties par projektētājiem/būvētājiem vienu vai otru pakalpojuma sniedzēju – likumi neparedz nekādu atbildību tā teikt – labticīgajam pircējam. Tāpat bieži vien projektētājam ir uzdevums – projektēt minimumu, lai var saskaņot. Tad nu ir dilemma – projektēt un paēst šodien, vai palikt tukšu vēderu.
    Būvkompanijas un pasūtītāji vairumā gadījumu nav būvspeciālisti, bet to ietekme par pakalpojuma cenu, termiņu, materiāliem un kvalitāti ir daudz lielāka par kāda viena būvspeciālista apgalvojumiem, kam šie lēmēji maksā algu. Lēmēju atbildība aprobežojas ar maksimums darba vietas saglabāšanu savā būvkompānijā, bet būvspeciālista atbildībai robežu nav. Var jau teikt – kur aitas, tur cirpēji, kamēr būs būvspeciālisti, kas gatavi piekrist vienam vai otram šaubīgam risinājumam/darījumam, tikmēr būs kāds, kas gatavs par to arī kautko samaksāt.
    Tā vien šķiet, ka arī Zolitūdes jautājumā pasūtīājiem nekas nedraud – labticīgie pakalpojuma pircēji, tā teikt.
    Jautājumos par drošību un atbildību sabiedriskā telpā un no ierēdņu mutes skan tādas frāzes, kuras sadzirdot rodas sajūta – pielipinot pie sienas sertifikāta kopiju + parakstoties, siena izturēs tornado un visas problēmas ir atrisinājušās. Kāds ir uzņēmies par visu atbildību.
    Procesu ietekmē tik daudz personu ar milzīgiem finanšu/cilvēku resursiem, ka būvspeciālista, kā faktiski vienīgā atbildīgā, statuss ir ļoti apšaubāms un to nedrīsktētu tā atstāt.

  5. Paldies Tirāna kungam par analītisko rakstu! Tas arī mani ir mudinājis dalīties savās pārdomās par atbildību būvniecībā un ne tikai…
    Runājot par būvniecības dalibnieku atbildību es gribētu nodalīt divas atsevišķas diskusijas (un sabiedrības izglītošanas) tēmas, proti, likumdošanā noteikto atbildības rāmi un būvniecības dalībnieka (tajā skaitā inženiera, arhitekta) ētiku…
    Ciktālu tas attiecas uz pirmo – tā sakārtošana, manuprāt, ir gribēšanas un lobiju jautājums; un nedaudz vietējās ekonomikas; neatkarīgi no tā kādu būvniecības dokumentu aprites modeli, vai būvprocesa kārtību izvēlamies, mēs (ministrija, Saeimas darba grupa, sabiedriskās organizācijas vai uzņēmēju interešu lobijs) varam voluntāri noteikt pienākumus un atbilstošas atbildības būvniecības dalībniekiem; tirgus un laiks pieslīpēs pakalpojumu cenas un atbildības limitus, kāds bankrotēs, kādu ieliks cietumā, kāds “uzvārīsies”… sliktākais varētu būt “latgales” variants – mūsu jau tā mazais būvniecības tirgus apsīks pavisam un nevienam nebūs par ko atbildēt;
    Problēma manā skatījumā ir ar otro; un tā nav aprobežojama ar vienu vai otru būvniecības dalībnieka rīcību; droši vien būtu jāsāk ar sabiedrības izglītošanu par to, kas vispār virza vienas vai otras teritorijas attīstību, kādu lomu šajā procesā spēlē izpildvara un kur sākas uzņēmējdarbība;
    Es gribētu pieņemt, ka būvprocesā galvenā iesaistītā persona ir ieceres attīstītājs; no viņa ir atkarīgs vai iecere būs izdevies projekts vai lamatas milzu lempjiem; konkrētais attīstītājs tad arī izvēlas savas ieceres realizēšanai atbilstošus konsultantus; tātad arī atbilstoša atbildība ar visām no tā izrietošajām sekām; droši vien tālāk diskusiju varētu izvērst par to, kā un vai izvērtēt attīstītāja kompetenci un tiesības darboties nozarē.
    Attīstītāja konsultantiem – inženieriem un arhitektiem jāstrādā pastāvošo noteikumu un būvnormatīvu ietvaros; savukārt būvniecības likumdošana jāizmanto kā instruments projekta realizēšanai, nevis Bubulis kuru dažādos veidos jāapiet; un te nu būtu vietā jautājums pašiem sev – kā mēs ievērojam labas prakses standartus un kādi ir mūsu pašu kvalitātes vadības standarti;
    Respektīvi, kamēr mēs nejutīsimies atbildīgi par mūsu paveikto darbu, nekāda likumdošana ar noteiktām sankcijām situāciju kardināli neizmainīs; būsim prasīgi pret sevi un saviem sadarbības partneriem!

    • Gundars /

      Labs, aktuāls raksts. Un tikpat aktuāli komentāri. Būtībā ļoti daudz kas jau ir pateikts, īpaši neko nepielikt. Var tikai secināt, ka problēma nozarē pastāv un tāda vienkārša risisnājuma tai nav. Ja būtu, tad jau sen tur būtu visi nonākuši. Jo pieļauju, ka lielākā daļa tomēr ir domājoši un atbildīgi speciālisti. Katrs pēc maksimuma atbildam par savu padarīto, pēc minimuma (ideālā gadījumā – nemaz) neielaižamies apšaubāmos kompromisos un jau būs liela daļa problēmas risināta.